Sākums | Par muzeju | Ievērojamas personības | Izstādes | Pasākumi | Nolikums

 

Jānis Cimze (1814 - 1881)

Jānis Cimze ir viens no nozīmīgākajiem latviešu kultūras darbiniekiem. Būdams Vidzemes skolotāju semināra vadītājs, viņš savā ilggadīgajā darbā izaudzināja ap 400 tautskolotāju, kas nesa zināšanas plašām tautas masām. Pievēršot lielu uzmanību savu audzēkņu muzikālajai attīstībai, viņš lika pamatus arī profesionālajai mūzikas kultūrai,

Jānis Cimze ir dzimis 1814.gada 3.jūlijā Raunā. Vecākiem mājās bijušas miniatūrērģeles, tādā veidā jau no agras bērnības apgūst muzikālās iemaņas. Mācoties Raunas draudzes skolā, viņš sāk apgūt ērģeļspēli. 16 gadu vecumā sācis strādāt par mājskolotāju. 3 gadu laikā guvis pieredzi viņš dodas strādāt. Valmieras draudzes skolā par skolotāju, priekšdziedātāju un ērģeļnieku. 1834.gadā Valmieras mācītājs Ferdinants Valters, J.Cimzem piedāvā doties uz Vācijas pilsētu Veisenfelsu, lai mācītos skolotāju seminārā. Naudas trūkuma dēļ uz semināru dodas 1836.gadā. 1828.gadā J.Cimze ar ļoti labām sekmēm beidz semināru. Tad vienu gadu pavada Berlīnē, kur kā brīvklausītājs apmeklē filozofijas, pedagoģijas un teoloģijas kursus. Jānis Cimze nopietni Veisenfelsā studēja mūziku. Sevišķi nozīmīga bija nodarbības E.Henčela vadībā. Cimze spēlēja vijoli, ērģeles un klavieres, labi pārvaldīja harmoniju. Berlīnē mūziku mācās pie profesora Ludvika Erka (1807-1883). L.Erks savos skolniekos modināja lielu interesi un mīlestību pret tautas daiļradi. 1839.gadā Cimze atgriežas dzimtenē un dibina Valmieras, vēlāk Valkas skolotāju semināru. J.Cimzes autoritāte auga ar katru gadu. 1864.gadā svinēta semināra pastāvēšanas 25 gadu jubileja. Palicis savā darbā līdz mūža beigām, J.Cimze turpina strādāt pie latviešu tautasdziesmām. J.Cimze mirst 1881.gada 22.oktobrī.

Kā viens no paiem pirmajiem latviešu tautas dziesmu vācējiem J.Cimze apstrādājis korim ap 200 melodiju, kas publicētas viņa kora dziesmu krājumos “Dziesmu rota” no 1872.līdz 1884.gadam. Pavisam šie krājumi ir astoņi. “Dziesmu rotas” I, V un VIII daļā – “Dārza puķēs” ievietotas vācu tautas dziesmas vai vācu komponistu dziesmas. “Dārza puķēs” ir tādas dziesmas kā Mocarta “Tēvzemes dziesma”; Bēthovena “Nakts slava”; Vēbera “Cik jauks ir mežs un lauks”, “Rītā”, “Sirdēsti”; Mendelsona “Kas tev, mežs, tu zaļā pils”,”Medības”; Šūberta “Rozīte” u. c. 

J.Cimzes darba vērtīgākā daļa ir “Lauka puķu” burtnīcas, kur ievietotas latviešu tautas dziesmu apdares korim. J.Cimzes nopelni ir atzīstami tāpēc, ka viņš bija pirmais latviešu tautas dziesmu apdarinātājs. “Lauku puķēs” ir tādas tautasdziesmu apdares kā “Bārenīte”, “Kur tad tu nu biji, āzīti manu?”, “Kur aug mana līgaviņa?”, “Teci, teci, kumeliņi”, Cekulaina zīle dzied”, “Divi sirmi kumeliņi”, “Līgo laiva uz ūdeņa”, “Seši mazi bundzinieki”, “Maziņš biju neredzēju”, “Kas tie tādi, kas dziedāja”, “Krauklīts sēž ozolā”, “Tūdaliņ, tāgadiņ”, “Rīga dimd”, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, “Sidrabiņa upi bridu”, “Nu, ar dievu, Vidzemīte” 

J.Cimzes apdares ir strofiskas, parasti stingri četrbalsīgas, ar melodiju augšējā balsī. Apdarēs profesionālās iemaņas un neapšaubāma muzikāla gaume apvienojas ar labu kora skanējuma pazīšanu.

Lai arī J.Cimzes darbā bija savas nepilnības, kas izskaidrojamas ar to, ka tie bija pirmie mēģinājumi latviešu profesionālās mūzikas vēsturē, tomēr “Dziesmu rota” deva pirmo nacionālo repertuāru koriem un palīdzēja sagatavot  I  Vispārējos dziesmu svētkus. Tas ļauj uzskatīt J.Cimzi par vienu no latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem

 

Pēteris Šmits (1869 - 1938)

Dzimis Raunas pagasta Lisēniešu Pekša mājās lauksaimnieka ģimenē. Pazīstams kā valodnieks, etnogrāfs un folklorists. Pēteris Šmits 1891.gadā ir uzsācis slāvu filoloģijas studijas Maskavā, pēc tam 1892.gadā pārgājis uz Pēterburgas universitāti, kur ieguvis ķīniešu un mandžūru valodas grādu. Viņš ir strādājis par krievu valodas profesoru Pekinas unversitātē, bet kopš 1899.gada - par ķīniešu un mandžūru valodas profesoru Vladivostokas Austrumu institūtā un ir sagatavojis mācību grāmatas un rakstus par Tālo austrumu tautu kultūru un valodām.
Zinātniskās darbības sākumā P. Šmits pievērsies galvenokārt valodniecībai:
- publicējis ievērojamus pētījumus par austrumu valodām - ,,Der Lautwandel im Mandschu und Mongolischen’’ (,,Skaņu mija mandžūru  un mongoļu valodā’’, 1898), ,,Chinesische Elemente im Mandschu’’  (,,Ķīniešu valodas elementi andžūru valodā’’, 1932); - Latvijas Universitātes ,,Rakstos’’ publicējis valodnieciskus pētījumus  - ,,The language of the egidals’’ (,,Negidalu valoda’’, 1923), ,,The  language of the Olchas’’ (,,Olču valoda’’, 1923), ,, ,,The language of the  Oroches’’ (,,Oroču valoda’’, 1927), ,, ,,The language of the Olchas’’,,The  language of the Olchas’’,,The language of the Samagirs’’ (,,Smagiru  valoda’’, 1928); - sarakstījis mācību grāmatas - ,,Ķīniešu hrestomātija’’ (1902),  ,,Mandžūru valodas mācība’’ (1907); - izdevis latviešu valodā - ,,Ķīniešu pasakas’’ (1936). 
Savā laikā P. Šmits bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kas apmeklējis gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis un sniedzis plašus pētījumus par šo cilšu valodām. P. Šmits pirmais zinātniski kvalificēja tungusu - mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi. 
Dzīvojot ārpus Latvijas, P. Šmits interesējās par latviešu valodu. Viņš publicēja savus rakstus žurnālos ,,Mājas Viesa Mēnešraksts’’,  ,,Austrums’’ un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu  krājumā.
Pirmais P. Šmita zinātniskais darbs par latviešu valodu ir ,,Trejādi garumi latviešu valodā’’, kas izdots Pēterburgā 1899.gadā. Vēlāk tiek sarakstīta grāmatas ,,Ievads valodniecībā’’ (1921) un ,,Ievads baltu filoloģijā’’ (1921).
Būdams austrumu valodu speciālists un tālu projām no Latvijas, P.Šmits jau gadsimta sākumā ir publicējis RLB ZK Rakstu krājumos daudz rakstu un apcerējumu par latviešu ticējumiem, mitoloģiju tautasdziesmām, vecajām vārdnīcām, Glika Bībeles valodu u.c. Jau 1912.gadā publicēta viņa "Etnogrāfisku rakstu krājums" I daļa (II-III, 1923).
Pēc atgriešanās Latvijā P.Šmits strādā par LU profesoru, ir sagatavojis un publicējis darbus: "Valodas kļūdas un grūtumi" (1920), "Latviešu mitoloģija" (1926), "Ievads valodniecībā" (1934), "Ievads baltu filoloģijā" (1936), "Vēsturiski un etnogrāfiski raksti" (1937), "Latviešu tautas pasakas un teikas" 15 sējumos (1925-1937). Prof. P.Šmita virsredakcijā iznāk grāmata "Latvijas vadošie darbinieki" (1935). 

 

Jūlijs Auškāps (1884 – 1942) 

Jūlijs Auškāps dzimis 1884.gada 2.jūnijā netālu no Cēsīm Baižkalna pagasta skolā – kā skolotāja Jāņa Auškāpa jaunākais dēls. Pirmo izglītību ieguvis pie tēva Baižkalna pagasta skolā. 1896.gadā iestājies Cēsīs K.Millera (Zariņu Kārļa) reālskolā, kuru pabeidzis 1902.gadā un vienu gadu strādājis par mājskolotāju Novgorodas guberņā. Iekrājis naudu, J.Auškāps 1903.gadā iestājies Pēterpils Tehnoloģiskā Institūtā Ķīmijas nodaļā, jo, lai iestātos Universitātē, bija nepieciešama vidusskolas izglītība. Institūtu J.Auškāps pabeidza 1910.gadā ar uzslavu, iegūdams inženiera tehnologa grādu. No 1910.-1913.gadam J.Auškāps lasīja lekcijas ķīmijā Krievijas tehnikas biedrības vakara kursos Pēterpils strādniekiem. 1911.gadā viņš sāka strādāt par ķīmijas docentu Pēterpils Sieviešu Politehniskajā institūtā kā arī līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija izdevuma “Tehniskā enciklopēdija” līdzstrādnieks. 1913. gads iezīmējās ar to, ka J.Auškāpu ievēlēja IX par Starptautiskās krāsvielu ķīmijas sekcijas sekretāru un viņš nokārtoja Pēterpils Tehnoloģiskajā institūtā pārbaudījumus akadēmiskā cenza iegūšanai un ieguva tiesības ārzemju studiju stipendijai, kuru gan izmantot neizdevās – sākās Pirmais pasaules karš un 1914. gadā J.Auškāpu kā rezerves virsnieku iesauca armijā. Pēc smaga ievainojuma 1915.gadā un ilgstošas ārstēšanās viņš nonāca darbā pie akadēmiķa V.Ipatjeva un izstrādāja jaunu metodi aromātisko ogļūdeņražu iegūšanai no naftas. 1915.gadā J.Auškāpu iecēla par Volgas rajona sērskābes (svarīgas militāras izejvielas) ražošanas biroja priekšsēdētāju un 1919.gadam viņš strādāja dažādos amatos Krievijas galvenās artilērijas pārvaldē. 1919.gadā J.Auškāpu sagūstīja boļševiku karaspēks un līdz 1920.gadam viņš atradās dažādās Krievijas koncentrācijas nometnēs un cietumos. 1920.gadā viņu no cietuma atbrīvoja un uzdeva vadīt Urālu Centrālās zinātniski tehniskās laboratorijas būvi, vienlaicīgi ievēlot arī par Urālu Kalnu institūta profesoru organiskās ķīmijas tehnoloģijā.
1920.gads nāca ar jaunām pārmaiņām – J.Auškāpam izdevās atgriezties Latvijā. Latvijā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijas docentu. J.Auškāps mācīja ķīmiju arī R.Klaustiņa privātģimnāzijā un vienlaicīgi vadīja dabas zinātņu nodaļu Latvijas Tautas Universitātē.
J.Auškāpa lielo organizatoriskā darba pieredzi Universitāte izmantoja, ievēlēja viņu 1922/23. – 1923/24.m.g. par Ķīmijas fakultātes sekretāru, bet 1924.-1926. gados par fakultātes dekānu. Zinātnē blakus administratīvam darbam tika izstrādāta un aizstāvēta doktora disertācija “Organisko krāsvielu absorbcijas spektru kvantitatīvas izvērtēšanas mēģinājums” un iegūts Dr. tehnolog. chem. grāds un profesora nosaukums. 1927.gadā J.Auškāpu ievēlēja par Romas starptautiskā lauksaimniecības institūta zinātniski tehniskās komisijas locekli. No 1927.gada J.Auškāps bija Latvijas Ķīmijas biedrības priekšsēdētaja vietnieks.
Profesora J.Auškāpa organizatora talantu atbilstoši novērtēja Universitātes akadēmiskā sabiedrībā, 1933.gadā ievēlot profesoru par Latvijas Universitātes rektoru.
Arī Valsts Prezidents K.Ulmanis prata novērtēt profesora J.Auškāpa organizatora spējas, aso prātu, plašās zināšanas uzaicināja viņu 1938.gadā par Izglītības ministru. Sākot darbu Izglītības ministrijā, J. Auškāps saņēma labu mantojumu no saviem priekšgājējiem, jo izglītības laukā bija izdarīts daudz. Bija izveidota nacionāla izglītības sistēma, kuras pamatu veidoja latviešu pamatskolas, vidusskolas un nacionālas augstskolas, pietiekoši daudzveidīgas mazajai Latvijai.
No svarīgākajiem J.Auškāpa kā ministra veiktajiem darbiem bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas satversmes izveidošana, pieņemšana un akadēmijas atklāšana 1939.gada 1.jūlijā.
Liekas, ka visprecīzāk J.Auškāpa darbību vērtējis viņa biogrāfijas labs pazinējs akadēmiķis Jānis Stradiņš: “Jūlijs Auškāps bija talantīgs zinātnieks, prasmīgs LU rektors un Latvijas Izglītības ministrs, bet tajā pašā laikā K.Ulmaņa brīžiem pārspīlēts cildinātājs”.
1940.gada jūlijā jaunā vara atcēla profesoru J.Auškāpu no visiem amatiem, jo viņa personīgās īpašības, patriotisms, administratīvā pieredze tai nebija vajadzīga, pat likās bīstama. Kā loģisks turpinājums sekoja 1941.jūnijā apcietinājums un izvešana uz Sverdlovsku, kur 1942.gada 15.jūnijā NKVD īpašā tiesa nolēma J.Auškāpu par “dzimtenes nodevību “ sodīt ar nāvi nošaujot. Spriedums tika izpildīts 1942.gada 3.augustā
.
J.Stradiņš, novērtējot profesora dzīvi, saka: “Jūlijam Auškāpam bija jāmirst, jo viņa mūža pamatdoma un ideāls bija neatkarīga Latvija, latviešu tautas sūtības apzināšanās, liels patriotisms, uzticība mūžīgai Latvijai. Pat kā zinošs ķīmijas tehnologs viņš jaunajai padomju varai vairs nevarēja noderēt, jo bija mazas tautas ideju un centienu nesējs pretstatā impērijas uzkundzēšanās domai un utopiskajai komunisma doktrīnai, pret kuru ar tādu kaismi bija vērsies savos rakstos un runās”.
 


Kārlis Krēsliņš ( 1860 – 1929 ) 

Kārlis Krēsliņš uzskatāms par vienu no modernās farmācijas celmlaužiem un praktiskās bakterioloģijas pamatlicējiem Krievijā. Dzimis 1860.gadā Raunas Saveļu mājās. Kā zemnieka dēls uzsācis skolas gaitas Mārtiņa pagastskolā, pēc tam turpinājis mācīties Raunas draudzes skolā. 18880.gadā beidz Cēsu apriņķa skolu (tajā mācījušies arī Eduards Veidenbaums, J.Poruks u.c.) kā labākais skolnieks. K.Krēsliņš vēlas kļūt par skolotāju, taču no Valkas skolotāju semināra atsakās muzikas neprašanas dēļ.
No 1881.līdz 1884.gadam strādā kā māceklis Cēsu aptiekāra un pilsētas galvas Johana Trampedaha aptiekā. (Aptieka dibināta 1820.gadā, slēgta – 1939.) Vēlāk – kā aptiekāra palīgs.

No 1888.līdz 1890.gadam studē Tērbatā. 1891.gadā aizstāv maģistra disertāciju. Pārceļas uz Pēterburgu, kur Kristaps Helmanis (atklājis maleīna diagnostikas pierādīšanu) aicina Krēsliņu nākt strādāt Eksperimentālās Medicīnas institūtā par līdzstrādnieku.
No 1894.līdz 1898.gadam K.Krēsliņš ir Krievijas Farmācijas žurnāla redaktors (vēlāk par to kļūst E.Svirlovskis).
No 1895.līdz 1898.gadam Krēsliņš ir Pēterburgas Farmaceitu biedrības ķīmiskās laboratorijas vadītājs. No 1905.gada līdz 1908.gadam Krēliņš ir Krievijas Farmaceitu biedrības prezidents un sasauc pirmo Krievijas farmaceitu kongresu.
1899.gadā K.Krēsliņš ierīko Pēterburgā pats savu aptieku. Tā kļūst par populārāko un modernāko aptieku pilsētā, pat izkonkurē Cara galma aptieku. Tajā strādā ap 100 darbinieku. Ēkas pirmajā stāvā ir aptieka, 6.stāvā – laboratorija, bet 5.stāvā – Krēsliņa dzīvoklis.
Krēsliņš izvērsis arī zinātnisko darbību: pētījis maleīnu un tuberkulīnu, pētījis un ražojis aizsargpošu serumus un diagnostikas līdzekļus, kā arī Raunas Staburaga ūdens dziednieciskās īpatnības. Cara atzinību izpelnījies, diagnosticējot un palīdzot ārstēt difteriju cara bērniem.
1903.gadā Krēsliņs izpēta Gagras (netālu no Sočiem) dziednieciskos faktorus un izveido tur kūrvietu. 
Krēsliņš ir Prāgas, Vīnes un citu zinātnisko biedrību loceklis, apbalvots ar augsta ranga ordeņiem, sarakstās ar Luiju Pastēru un Robertu Kohu (infekcijas slimību imūnprofilakses pamatlicējiem).
K.Krēsliņš bijis ne vien izcils farmaceits, bet arī pazīstams mecenāts. Atbalstījis latviešu māksliniekus un revolucionārus: grafiķi, Latvijas valsts ģērboņa autoru Rihardu Zariņu, tēlnieku Gustavu Šķilteru, komponistu Jāzepu Vītolu, kas mācījis Krēsliņa meitai klavierspēli, vijolnieku Jāni Lazdiņu, vijoļmeistaru Augustu Dombrovski un citus. Pircis jauno latviešu mākslinieku darbus, pat ja tie bijuši neveiksmīgi. Raunas draudzes skolai dāvājis fizikas un ķīmijas kabineta aprīkojumu. Sava pirmā darba devēja Trampedaha piemiņai Krēsliņš uzņēmies pienākumu savā aptiekā ņemt par mācekļiem talantīgus puišus – bāreņus. 

Krēsliņa sieva bijusi attāla Ļeņina radiniece. Viņu ģimenē bieži ciemojās Ļeņina brālis ārsts Dmitrijs (vēlāk organizēja Krēsliņa mirstīgo atlieku pārvešanu uz Raunu) un Ļeņina māsas.
1918.gadā Krēsliņa slavenā aptieka tiek nacionalizēta, viņa īpašumā atstājot vienīgi laboratoriju.
1924.gadā Krēsliņš inficējas ar letarģisko encefalītu un ilgu laiku noguļ letarģiskā miegā. Pēc pamošanās seko trieka. 1929.gada 26.aprīlī Kārlis Krēsliņš mirst. Tā paša gada 7.septembrī viņš tiek apbedīts Raunas kapos.